Fabrika Robinsona salā

Ņemot vērā, ka esam pārvākušies uz jaunu dzīves vietu, sāku pētīt rajona vēsturi. Īpaši mani saistīja tas, ka ļoti bieži internetā un citur ir minēts, ka mūsu pagalmā atrodas saglabāts rūpnīcas Aurora skurstenis. Ņemot vērā, ka Aurora ir padomju laika rūpnīca, senais skurstenis noteikti nav no Auroras. Tad nu sāku pētīt vecos laikrakstus, kartes un citu internetā atrodamo informāciju, līdz nupat esmu visai drošs, ka 99% no interesantākajiem faktiem izdevies apkopot visai precīzi.

1816. gadā, pasta komisārs H.C. Saur iznomā māju uz savas zemes, blakus kāpām, pretim Marijas dzirnavu dīķim, teritorijā, tautā sauktā par Robinsona salu. Šajā laikā bieži atrodami sludinājumi, kur rajons otrpus Māras dīķim, iepretim Altonas muižai (šobrīd O. Vācieša muzejs), tiek saukts par Robinsona salu “blakus kāpām”.

Tanka rūpnīca. Interesanti, ka Altonas muiža iezīmēta kļūdainā vietā. 1884.

1833. Šī brīža Cieceres ielas vietā tiek izveidota Lēzevica vadmalu manufaktūra, kuru 1836. gadā Georgs Frīdrihs Tanks (Tanck) nopērk un atklāj tur audumu krāsošanas darbnīcu.

1840. gada sludinājumā lasāms, ka Sardīnijas Konsula Tanka darbnīcā, netālu no Altonas muižas, tiek piedāvāti dažādu krāsu vilnas audumi, arī patiesi zilā krāsā (un citās).

1842. gadā kāds ievietojis sludinājumu, ka viņam nozagts mētelis un citas dārgas mantas, atdodamas pret atlīdzību Grāvenhofā, Tanka rūpnīcā, netālu no vecā Nometņu laukuma (tas ir Stradiņu slimnīcas virzienā).

1843. gadā minēts, ka bijušās Tanka darbnīcas telpas tiek iznomātas, acīmredzot audumu bizness nav aizgājis.

1861. gadā šo teritoriju iegādājas brāļi Holmi un sāk šeit būvēt arvien plašāku audumu rūpnīcas teritoriju.

1900. komanditsabiedrība Holms & Co. pārtop par A/S Rīgas Vilnas Izstrādājumu fabriku. Dažus no rūpnīcas korpusiem 1901. gadā projektē slavenais arhitekts Vilhelms L. Bokslafs, kura citi darbi ir arī Āgenskalna un Čiekurkalna ūdenstorņi, Jaunmoku pils, Mākslas akadēmijas ēka utt. Šajā laikā top arī šodien saglabājušies rūpnīcu korpusi un skurstenis, kurus var redzēt šajos attēlos:

Fabrika no Māras dīķa puses, 20. gs sākums.
Fabrikas vārti no M. Nometņu ielas puses, aptuveni tur, kur šobrīd ir gājēju pāreja. Skurstenis pa labi tur stāv vēl šodien, arī sēta saglabājusies.
Fabikas plānojums, kurš gan netika pabeigts.

1927. gadā vairākas avīzes raksta par fabrikas vēsturi un ka tā pirms kara nodarbinājusi pat 600 cilvēkus, taču atkopšanās pēc kara nav viegla. Tajā laikā strādā vien 120 darbinieku. Tomēr atjaunošana nav bijusi veiksmīga, jo 1930. gadā teritorijā sāk saimniekot A/S Nordeķu Tekstilmanufaktūra. Arī tai neveicas un divus gadus vēlāk sākas baumas, ka fabrikas teritoriju vēlas atpirkt Rīgas pilsēta, lai ierīkotu nespējnieku patversmi. Vairākus gadus presē risinās skandāls par to, cik rentabls ir šāds darījums, līdz otrais pasaules karš jebkādus darījumus pārtrauc.

Trīsdesmito sākums

1940. gadā laikraksti vēsta, ka “Jauna dzīve bijušās «Holma» fabrikas korpusos”. Ar vieglās rūpniecības tautas komisāra K. Šica rīkojumu apvienoti šādi nacionalizētie tekstiluzņēmumi: «Sarkandaugavas Audums» (bij. Delka) , «Sarkanā Atspole» (bij. Zalgalers) un Rīgas tūku fabrika, jaunajā adresē M. Nometņu 16

1944. gada 19. septembra naktī bijušā Holma tekstilfabrikas teritorijā Mazajā Nometņu ielā 16, pie Māras dīķa padomju aviācijas uzlidojumā gāja bojā vairāk nekā četrdesmit 16—17 gadu veci latviešu jaunieši, kurus Nacistiskās Vācijas okupācijas vara bija prettiesiski iesaistījusi gaisa spēku palīgdienestā. Interesants fakts, šajā adresē un šajā uzlidojumā gājis bojā arī mans vectēva brāļadēls un izglābies mans vectēvs. Biju visai pārsteigts, uzzinot, ka tas risinājies tieši tur, kur šobrīd rakstu šo tekstu. 

“1947. gada pirmajā pusgadā šeit vēl nebija ne jausmas no zeķu fabrikas. Vācu fašistu sagrautajos korpusos auroja vējš. Šķietami «neatkarīgas» Latvijas laika šeit atradās tekstilkombinats «Atspole». Tas piederēja ārzemju kapitālistam vācietim Holmam, kas ekspluatēja latviešu darbaļaudis, pārstrādājot angļu vilnu. Fašisti kombinātu izlaupīja, aizvedot visu tā iekārtu. Viss šeit bija tukšs un mēms. Tikai putni bija paspējuši savīt lizdas pie sagruvušo griestu sijām. Bet tad pēkšņi 1947. gadā šeit radās dzīvība. leradās celtnieki. Vieglās rūpniecības ministrija deva iekārtu.”
— (citāts no 1950.03.16  Padomju Jaunatne) 

Aurora ar šādu nosaukumu dzimst 1948. gada 24 februāri

1960. gadā Aurorai tika pievienota zeķu fabrika Kosmoss, kā rezultātā Aurora kļuva par vienīgo zeķu ražošanas uzņēmumu Latvijā. Tā bija savam laikam moderna fabrika ar zeķu adīšanas, šūšanas un apdares iekārtām. Fabrikā tika ražoti vairāk kā 80 zeķu izstrādājumu veidi.

Pēc 1960. šeit top daudz jaunu ēku un teritorija pamatīgi izplešas

1999. gada jūnijā no maksātnespējīgās A/S Aurora SIA Aurora Baltika nopirka zeķu fabriku ar tādu pašu nosaukumu un atsāka zeķu ražošanu. Tomēr vēsturiskā fabrikas vietā tā neatradās ilgi, jo veļas un zeķu ražotājs SIA Aurora Baltika savu darbību 2006. gada pārcēla uz Ogri. 2006. gadā tiek paziņots par teritorijas attīrīšanu jauna dzīvokļu kompleksa būvniecībai. Arhitektu biroja Sīlis, Zābers un Kļava izstrādātajā projektā saglabā veco Holma rūpnīcas skursteni un vēsturisko ķieģeļu mūra sienu Liepājas un Mazās Nometņu ielas stūrī.

Diemžēl nesen uzzināju, ka pārējos Bokslafa projektētos rūpnīcas fragmentus tomēr paredzēts nojaukt.

Senču meklējumos

Pirms neilga laika manai sievai uzrakstīja kāda nezināma meitene, kura izrādījās ir sievas attāla radiniece, kas bija izpētījusi visu ģimenes ģenealoģiju un sastādījusi tādu kā dzimtas vēsturi ar dažādiem notikumiem, atzariem un tamlīdzīgi. Aizdomājos, ka savu zināmo ģimeni esmu ievadījis Geni.com ģimenes kokā, taču īpaši tālāk par dzīvu cilvēku atmiņām racies nebiju.

Tas mani iedvesmoja tikt tālāk. Taču kur sākt? Kur meklēt? Biju dzirdējis, ka par maksu iespējams pasūtīt kaut kādus dzimtas koku pārskatus Valsts Arhīvā, taču sākumā gribēju pats aizrakties cik vien tālu iespējams.

Ar tēva senčiem problēmu nebija, jo, kā izrādījās, tie ir bijuši sabiedriski aktīvi cilvēki, kuru uzvārdus bieži var atrast senās avīzēs, kuras atrodamas fantastiski noderīgajā Periodika.lv. Var meklēt gan pie ikdienas notikumiem attiecīgajā novadā, gan vēlāk pie līdzjūtību sludinājumiem nāves gadījumā.

Daži ir emigrējuši, tāpēc tos var atrast attiecīgo valstu imigrācijas arhīvos un daudz attīstīgākajos publiskajos dokumentos, kuri ASV gadījumā ir apkopoti Ancestry.com (maksas, taču var paņemt bezmaksas izmēģinājumu uz 2 nedēļām) vai Austrālijas gadījumā dažādās publiskās datubāzēs (cik saprotu, pie mums Latvijā mūsdienu miršanas apliecības nav brīvi meklējamas internetā).

dunens-richardsJa ir zināms kāda vārds, uzvārds un dzimšanas datums (kuru parasti norāda šādos līdzjūtību sludinājumos), tad var meklēt dzimšanas ierakstu baznīcu grāmatās, kuras ir publicētas LVVA projekta Raduraksti mājaslapā (bezmaksas reģistrācija). Baznīcu grāmatas ir rokrakstā rakstītas, tāpēc nekāda meklēšana šeit nav iespējama, viss notiek pašam atverot attiecīgā gada failu, meklējot mēneša ietvaros, cerībā, ka tā brīža rakstītāja rokraksts būs kaut cik saprotams.

marija-ozols-baumaneDzimšanas ierakstā ir atrodama papildus informācija, kas noder meklējot tālāk – vecāku vārdi un dzimtās mājas. Protams, tikai ar vārdu vien nepietiek, ja nav zināms vecāku dzimšanas gads, nākamo baznīcas grāmatu meklēt ir pārāk grūti, toties var atkal jau meklēt Periodika.lv avīžu arhīvā, vai šis cilvēks nav pieminēts kādā citā sakarā.

maija-dunens-siens

Ja nekādi dzimšanas dati nav zināmi, var meklēt Nekropole.info, kurā apkopotas dažu kapu datubāzes, emigrācijas datubāzes un dažas citas. Tāpat vērts ieskatīties LVVA pasu datubāzē, kurā arī nereti redzams precīzāks dzimšanas un miršanas datums vai tēva vārds, ja zināma tikai daļa no info.

Vēl uzdūros interesantam projektam, kur jebkurš var fotografēt kapu plāksnes un iesniegt publiskā datubāzē http://billiongraves.com – tur atrodami arī ļoti daudz Latvijas kapu.

Un visbeidzot, kad viss no atrastā ir ievadīts Geni.com ģimenes kokā, var pieteikties bezmaksas izmēģinājumam lapā Myheritage.com, kura piedāvā meklēt datus citu savadītajos ģimenes kokos – ja noveicas un kāds ārzemju radinieks jau ir veicis līdzīgu izpēti un ievadījis sev tuvākos, kuru trūkst tavā kokā.

Tā visa rezultātā, tiku līdz šādam interesantam stāstam, par to kā kāds no maniem senčiem ir netieši aizsācis pārmaiņas zemju īpašumtiesībās Latvijā:

Tenis-Peteris-Stasts.jpg

Jaungada naktī jābūt mājās

Ja agrāk par deklarēšanos dzīves vietā tikai jokoja un pārstāstīja anekdotes par iespēju deklarēties prezidenta pilī, tad pavisam nesen ir stājušies spēkā jauni noteikumi, kuru spēku izbaudīju pats uz savas ādas.

Atceros vēl pirms pāris gadiem, lai arī pat tad tas nebija īpaši likumīgi, visi demonstratīvi deklarējās ārpus Rīgas, tādejādi atbalstot savas lauku radinieku pašvaldības, reizē protestējot pret Ušakova domi. Tagad ar jaunajiem noteikumiem, Ušakovs ir nolēmis visus šādi deklarētos dabūt atpakaļ uz Rīgu.

Bēda tikai tāda, ka es ziņām līdzi nesekoju un noteikumu pārmaiņas biju palaidis garām. Kad īsi pirms Ziemassvētkiem iegādājāmies jaunu dzīvokli, svētku un mantu pārvešanas gaisotnē par deklarēšanos vispār neiedomājāmies. Liels bija mūsu pārsteigums, kad uzzinājām, ka Nekustamā Īpašuma Nodokli aprēķina tieši jaungada naktī, neskatoties uz to, vai dienu vēlāk tu tur būsi deklarējies vai vairs nē. Līdz ar to, ka jaunajā dzīvoklī vēl nebijām deklarējušies, taču zemesgrāmatā tas jau bija ierakstīts, saņēmām NĪN rēķinu par 2017 gadu apjomā virs 700EUR.

NĪN aprēķina pēc likmes 0.2% no kadastrālās vērtības, ja esi deklarējies šajā adresē, taču pēc 1.5% likmes, ja dzīvoklī deklarēto nav. Interesanti, ka pati Rīgas Dome savā mājaslapā iesaka deklarēt vienā dzīves vietā vienu ģimenes locekli un otrā – otru. Ja ģimenē ir bērns, nodoklim piemēro 50% atlaidi, tāpēc to iesaka deklarēt tur, kur dārgāks nodoklis (vai varbūt šo ieteikumu ierakstījis kāds žēlīgāks darbinieks, kuru drīz atlaidīs?)

Es protams mēģināju visus iespējamos kanālus, lai izlūgtos NĪN pārrēķinu, ņemot vērā, ka dzīvokli iegādājāmies divas nedēļas pirms aprēķina. Uzrakstīju izmisīgu vēstuli, ieraudāju Tviterī. Man zvanīja kāds maksājumu nodaļas priekšnieks, vēlāk zvanīja arī no apkalpošanas centra, taču visi kā viens teica, ka darīt vairs neko nevar. Ja es būtu atklājis savu kļūdu jau laicīgi un piedeklarējies dažas dienas pēc jaunā gada – tad vēl iespējams būtu žēlīgāki, taču viltīgā kārtā, rēķinu sūta tikai februārī, kad viss jau ir nokavēts (varot paspēt deklarēties 30 dienu laikā pēc zemesgrāmatas ieraksta, t.i. manā gadījumā termiņš bija 22. Janvāris, rēķinu saņēmu 9. Februārī … Vai nav viltnieki?)

Labākais ko piedāvāja darīt, 700EUR izdalīt uz kvartāliem vai pat mēnešiem, taču kopsummu jau tas nemaina.

Zvanītāji man turklāt stāstīja, ka šis esot traģisks stāsts daudziem. Katru dienu saņemot līdzīgus zvanus un ietekmēto ir daudz. Es vēl varu pavilkt šādu maksājumu, taču kas notiek ar kādu, kurš protestējot pret Domi ir deklarējies Varakļānos un saņem rēķinu lielāku par savu algu? Tad ir pavisam dimbā.

Mācība: deklarējies tur, kur dzīvo un neatstāj īpašumu, kur neviens nav deklarēts.

 

Cita skaņas celiņa pievienošana video

Dažreiz nonāc situācijā, kad esi atradis kaut kādu video ar skaņu latviešu valodā, taču video kvalitāte ir zema. Varbūt vēlies paņemt skaņu no šī faila un uzlikt daudz labākas kvalitātes citam video failam.

Meklējot internetā rīkus, ar kuriem to var izdarīt, bieži atrodas tikai maksas programmas vai dažādi apšaubāmas uzticamības rīki no stila “Best movie file converter pro”.

Visās operētājsistēmās ir iespējams uzstādīt komandrindas rīku ffmpeg, kurš patiesībā ir pamatā lielākajai daļai video konvertieru un spēlētāju. Atliek iedziļināties komandu dokumentācijā un tad šīs komandas pierakstīt blogā, lai tās noder arī citiem.

FFmpeg ir ļoti jaudīgs video apstrādes rīks, tāpēc došu šeit vairākus konkrētus piemērus funkcijām, kuras pašam ir nācies izmantot.

Kā rīku instalēt? Uz macOS gandrīz visi komandrindas rīki ērti instalējas ar Homebrew. Ieteiktu Homebrew uzinstalēt jebkurā macOS ierīcē, jo agri vai vēlu tas noderēs.

Ja Homebrew ir uzstādīts, tad uzinstalēt FFmpeg ir gaužām vienkārši:

brew install ffmpeg

Tagad komandrindā būs pieejams ffmpeg un ffprobe, otrais tiek izmantots lai noteiktu video parametrus. Mūs vairāk interesēs video garums un kadri sekundē (fps).

Galvenais no šī visa ir noskaidrot vai viens video fails ir +/- tāda paša garuma kā otrs. Ja video avots ir pilnīgi cits, tad arī skaņa nesakritīs. Var protams skaņu arī pārbīdīt, bet tas ir gaužām sarežģīti komandrindas interfeisā, jāzin precīzi par cik milisekundēm audio vajadzīgs kavēt, bet vieglāk ir atrast pareizā avota video un izmantot pielāgošanai tādu.

Tagad minēšu dažus konkrētus piemērus ko vari izdarīt, kad esi atradis aptuveni viena garuma un vienāda FPS video.

Kavēt skaņu par 1.2s

ffmpeg -i same.mkv -itsoffset 1.2 -i same.mkv -map 0:0 -map 1:1 -c copy delayed.mkv

Ņemt video no pirmā, audio no otrā

ffmpeg -i pirmais.mkv -i otrais.mkv -map 0:v -map 1:a -codec copy -shortest rezultats.mkv

Apvienot divus failus vienu otram galā

ffmpeg -i "concat:pirmais.avi|otrais.avi" -c copy abi.avi

Samazināt FPS no 25 uz 23.9

Šeit rezultāti mēdz būt dažādi, bet nu bieži ir tā, ka Latvijā atrodamie video būs 25 (PAL) sistēmā un to skaņas celiņa garums atšķirsies no ASV izmantotā 23.9FPS (NTSC) formāta failu celiņa garuma, turklāt atšķirsies nelineāri. Tos var salāgot kaut kur pa vidu, taču uz beigām atkal sāksies nobīde. Tad nu jākonvertē audio ar šādu komandu:

ffmpeg -r 24000/1001 -i latviskais.mp4 -vcodec libx264 -preset ultrafast -crf 14 -acodec libmp3lame -ab 224k -filter:a atempo=0.959040959040959 -r 24000/1001 rezultats.mp4

Lightroom mobile

Pats esmu Adobe Lightroom lietotājs un rekomendēju šo sistēmu izmantot ikvienam fotogrāfam ar nepieciešamību glabāt lielu katalogu ar fotogrāfijām, sortējot, grupējot un kataloģizējot tās pārskatāmā un viegli pārvaldāmā sistēmā. Vispilnīgāko iespēju klāstu iespējams gūt lietojot tieši Adobe Creative Cloud abonenta versiju, pretstatā vienreizējā maksājumā nopērkamajai, jo tikai CC mākoņa versijā (sākot no 9EUR mēnesī, cenā iekļauta neierobežota vieta mākonī + Lightroom + Photoshop) vienmēr pieejamas jaunākās iespējas, kā arī, ir iespējams bildēm piekļūt arī no citām ierīcēm. Piemēram tagad Lightroom māk meklēt pēc konteksta, pat ja bildei nav nekādu birku vai nosaukuma — var meklēt “train” vai “beach” un atradīsies visas meklētās lietas, jo Adobe būs “izpratis” kas tieši ir attēlots fotogrāfijā.

Pats jau ilgāku laiku lietoju CC abonomentu, taču nebiju iedziļinājies tieši mākoņpakalpojuma sniegtajās iespējās. Īsumā tās ir šādas:

  • Mājas datorā uzturam bilžu katalogu, rediģējam bildes, grupējam interesantākās “Kolekcijās”
  • Izvēlētām (vai visām) kolekcijām norādam, ka vēlamies tās sinhronizēt mākonī
  • Izvēlētās kolekcijas tagad ir pieejamas https://lightroom.adobe.com, kur ar tām varam pēc izvēles dalīties, tās apstrādāt, atkal jau grupēt utt citas lietas, ko varam mājās
  • Visa šī pati funkcionalitāte pieejama arī telefonos un planšetēs, grupējam, sortējam, rediģējam — visas izmaiņas automātiski notiks arī mājas datorā
  • Mobilajās ierīcēs varam iekopēt RAW formāta bildes no fotoaparāta, tās automātiski nonāks mājas datora katalogā, importēsies turpat tajā folderī, kur citas bildes
  • Varam arī fotografēt ar telefonu, arī šīs bildes varam ielādēt mājas datorā caur mākoni

Svarīgi gan atcerēties, ka mākoņpakalpojums nav rezerves kopija. Tur redzamās bildes pazudīs, ja dzēsīsi tās no datora, kā arī, tās nav orģinālās RAW bildes, bet tikai Smart Preview (kas protams ir gana labas ātrai rediģēšanai vai lai rāditu citiem).

Mājās ielādētās bildes:

  • var skatīties, rediģēt, grupēt un dalīties visās savās ierīcēs
  • nonāks mobilajās ierīcēs Smart Preview formātā
  • nevar dzēst no mājas datora, jo tad tās pazudīs no visurienes

Ceļā esot ielādētās bildes:

  • var skatīties, rediģēt, grupēt un dalīties visās savās ierīcēs
  • nonāks mājas datorā to orģinālajā RAW formātā
  • var dzēst no telefona, jo no datorā tās nepazudīs

Tātad kā redzams, interesants aspekts ir, ka no telefona var ielādēt RAW formāta orģinālu, lai tas caur mākoni nonāktu mājas datora bibliotēkā, turklāt pēc tam no telefona šo bildi drīkst dzēst; taču otrādi tas tā nedarbojas — no mājas datora RAW bildi uz telefonu iesūtīt nevar, kā minēju augstāk, pretējā virzienā ies tikai Smart Preview.

Tātad, lai padarītu mājās esošas kolekcijas pieejamas visās mobilajās ierīcēs un arī Lightroom online katalogā, atliek kolekcijai izvēlēties “Sync with Lightroom Mobile”, vai arī piespiest nelielo ikoniņu pa kreisi no kolekcijas.

image-151

Skatoties no pretējā gala, no mobilās ierīces, viss ko ielādēsiet tajā, sākotnēji parādīsies mājas kataloga kolekcijā “From LR Mobile”, taču kolekcijas ir tikai virtuāli albumi, bildi no turienes var ņemt ārā vai pārvietot uz citām kolekcijām, fiziskais fails jau būs ielādēts mājas diskā un nekur nepazudīs. Ja vēlies lai mobilo ierīču faili importējas tajā pašā folderu struktūrā kur mājās importētās bildes, neaizmirsti Lightroom uzstādījumos norādīt to pašu vietu, kur stāv citas bildes. Tad viss importēsies vienā diskā, vienā folderu sistēmā (pēc noklusējuma, bildes no telefoniem importējas kaut kur dokumentu folderī).

Kopsavilkumā: tagad esot ceļojumā tu savas fotoaparāta bildes vari ielādēt mobilajā ierīcē, tur tās sakārtot, izvērtēt, veikt pamata apstrādi. Bilžu orģināli nonāks tavā mājas bibliotēkā. Ar jau rediģētajām bildēm turklāt varēsi dalīties jau pirms atgriešanās. Un arī otrādi — esot prom no mājām, vari turpināt apstrādāt mājās ielādētās bildes, piekļūt teju visai savai bibliotēkai, lai strādatu neesot mājās un izrādītu savas bildes citiem.

Un visbeidzot, pat savā interneta pārlūkā vari izveidot jaunu kolekciju un ar to dalīties šādi, kā es ar savām ķīnas bildēm.

Antropogēnā slodze

Līču – Laņģu klintis ir ap kilometru gara klinšaina smilšakmens krauja Gaujas senlejas kreisajā krastā. Šeit paši agrāk nebijām bijuši, taču no daudziem paziņām biju dzirdējis, ka šis ir labs pārgājienu maršruts. Kad pirms gada DAP izbūvēja šeit informācijas stendus un norādes, lai virzītu apmeklētājus pa konkrētāku maršrutu, no vairākiem cilvēkiem dzirdēju tādus kā neapmierinātus komentārus, ka viņu slepenais un nepieradinātais maršruts ir pārvērts par tūrisma objektu.

Taču interesanti, par šo vietu biju dzirdējis vairāk nekā par jebkuru pārgājienu maršrutu Latvijā un esmu drošs, ka pilnīgi visi man pazīstamie cilvēki, kuri kaut kādā veidā nodarbojas ar staigāšanu pie dabas, bija šeit bijuši vienu vai vairākas reizes. Un visi kā viens to uzskatīja par savu, slepeno, nepieradināto maršrutu, kuru “grūti atrast” un kuru reti kurais zin.

Tā kā paši ar ģimeni veidojam Dodies.lv dabas taku karti, kur liekam iekšā principā tikai marķētos maršrutus, visai labi zinu, ka gandrīz neviena no marķētajām takām (izņemot Ķemeru laipas, Cenas tīreli un tādus plaši zināmus objektus) nav apmeklēta tādā apjomā kā šīs visu mīlētās Līču-Laņģu klintis. Liela daļa no purva laipām redz uz rokas pirkstiem saskaitāmus apmeklētājus gada laikā.

Jokaini, ka visi bija pārliecināti, ka Līču objekts ir maz pazīstams, taču nekas par to neliecina. Geocaching.com jau 2008. gadā izlikto slēpni ir atraduši 270 cilvēki, absolūti lielākā daļa tieši pirms infrastruktūras izveides. Apskatot bildes, redzams, ka grupas turp devās pat ar velosipēdiem. Klinšu sienās redzami ieskrāpēti apmeklētāju vārdi ar datumiem kas sniedzas simtiem gadu pagātnē, taču daudzi ir no pēdējiem gadiem. Un tad, kad paši beidzot bijām šeit bijuši, sociālajos tīklos saņēmu vēl veselu gūzmu komentāru no pazīstmiem cilvēkiem, par kuriem iepriekš nezināju, ka šeit bijuši, paceļot man pazīstamo apmeklētāju skaitu jau padsmitos.

Staigājot gar smilšakmens atsegumiem, satikām grupu ar cilvēkiem, parunājām, un atkal dzirdējām, ka šis objekts ir pārvērsts no “maz zināma pārgājienu maršruta tūrisma objektā”, jo arī viņi šeit agrāk nākuši katru gadu, viņiem pat bijis savs variants kā apmeklēt visus objektus. Un šos cilvēkus mēs satikām nejauši, meža vidū.

Kurā brīdī tieši šis objekts ir skaitījies maz zināms?

Pēc Google meklētājā atrodamajiem rakstiem, kuri tapuši pirms 2015. gada vidus, ir redzams, ka šis varētu būt tieši viens no populārākajiem ģeoloģiskajiem objektiem Latvijā. Pamēģiniet atrast kādu citu dabas taku un tad salīdziniet ar “Līču Laņģu klintis”.

Ja uz kādu vietu plūst simtiem cilvēku, nav iespējams cerēt, ka daba netiks sagrauta un iznīcināta. Ir tikai divi veidi kā pasargāt objektu no nomīdīšanas — sēta, vai plūsmas virzīšana.

Neviens trepītes un norādes nelika aiz ļauna prāta. DAP mājaslapā ir atrodams pētījums ar pamatojumiem, kāpēc “antropogēnās slodzes mazināšana” bija akūti nepieciešama, attēli parāda izmīdītas sūnas, bojātas klintis, pārdubļotas takas.

Lai gan tās ir grūti sasniedzamas (relatīvi patālu no autoceļa Cēsis – Valmiera) tas ir dabas tūristu apmeklēts dabas objekts. Tā kā līdz šim tas nav labiekārtots, klintis un avotainās vietas ļoti cieš no nobradāšanas (36., 37.attēls). Ziemojošie sikspārņi tiek traucēti ziemošanas laikā. Vēl viens negatīvais aspekts, kā norāda Anete Apsīte, ir slēpņošanas spēles

Dabas infrastruktūra tiek veidota tad, kad vairs nav iespējams kontrolēt apmeklētāju daudzumu citos veidos. Izvietojot norādes un tiltiņus, apmeklētāji tiek virzīti konkrētā maršrutā un nost no trauslākajiem dabas objektiem.

Ir naivi cerēt, ka visu mīlēts pārgājiena objekts mūžīgi paliks slepens un neskarts. Apmeklētāju slodzes mazināšanas pasākumus veic tikai tad, kad jau vairs nav citu variantu un apmeklējums ir audzis. Vieta ir skaista un jaunais maršruts ir loģisks, patīkams un neuzmācīgi iekārtots. Dažās vietās ir kāpnītes, pāri upēm ir tiltiņi, taču tas arī principā viss. Es uzskatu, ka pie šādas popularitātes iekārtošana bija nepieciešama un tas ir izdarīts pietiekami neuzmācīgi, lai netraucētu skaistās vietas izbaudīšanu, tajā pat laikā neliekot nobrucināt klintis un nebojājot dabu.

Vai vajag radītāju

Neesmu nekāds lielais spēļu spēlētājs, taču reizēm, kādu reizi mēnesī kaut ko gribas uzspēlēt, tāpēc man ir PlayStation 4 ar kādām desmit spēlēm. Nesen iznākusi daudzu ilgi gaidīta spēle No Mans Sky, par kuru visiem bija lielākas cerības kā izstrādātāji spēja realizēt. Angliski to sauc “hype”, bet neesmu drošs vai ir kāds līdzīgs vārds latviešu valodā. Spēli nopircis vēl neesmu, uzmanīgi vēroju citu reakcijas, taču viena lieta šķita tik uzkrītoša, ka gribēju par to ierakstīt šeit.

Un tam pat īsti nav sakara ar spēlēm. Tas drīzāk ir par cilvēka psihi.

cbf63e0c-dec4-41d1-9ef0-7d3002fc5230-2060x1166

Redziet, No Mans Sky ir spēle, kuras pasaule nav cilvēka (izstrādātāju) radīta. Tā risinās kosmosā, kur ir planētas, galaktikas, asteroīdi. Visas vietas, kuras iespējams apmeklēt, ir veidojis gudrs algoritms, matemātiskas formulas. Ir izveidots tāds kā vienkāršotais fizikas likumu kopums un pēc tā tad arī “rodas” visas planētas, kuras ir iespējams apmeklēt (un to esot 1 ar 18 nullēm).

Daudziem šis liekas liels trūkums. Te nav radītāja, neviens nav ar rokām pielabojis vidi, izveidojis konkrētās alas un ezerus, nav 3D programmatūrā pieslīpējis kur stāvēs koku puduris un kur tecēs upe. Viss ir veidojies tāda kā “lielā sprādziena” rezultātā, balstoties uz noteiktiem likumiem un formulām un …

… ha! Kaut kas dzirdēts, vai ne? Šis jautājums laikam ir saistīts ar cilvēka pasaules uztveri kā tādu. Arī reālajā pasaulē daudziem nav pieņemama pasaule, kurā nav konkrēta radītāja un nekas nav īpaši tev nolikts konkrētā vietā. Procedurālā radīšana ir tas pats, ko tu redzi sev apkārt. Tāpēc jau arī var saprast šīs atšķirīgās reakcijas un dalītās domas par šādu pieeju spēles veidošanā. Šie paši konflikti mums ir arī ārā aiz loga.

Netflix Latvia

Netflix ir serviss, kas piedāvā skatīties filmas un seriālus legālā veidā. Nesen Netflix no ASV ekskluzīva pakalpojuma kļuva par starptautisku un ir pieejams arī Latvijas iedzīvotājiem par aptueni desmit eiro mēnesī. Uzreiz gan noskaidrojās, ka Latvijā piedāvāto seriālu un filmu katalogs ir mazāks kā citās valstīs, taču tā, ka gluži nebūtu ko skatīties nav. Uzreiz varu pateikt priekšā, ka Netflix ļoti strikti kontrolē jebkādas metodes izlikties par ASV iedzīvotāju un raksta tapšanas brīdī nav nevienas metodes kā šo kontroli apiet.

Zinu, ka ir daži lieliski seriāli, kurus neesmu iekļāvis, taču tas vairāk gaumes dēļ. Te mani personīgie ieteikumi lieliskiem seriāliem no Netflix Latvia piedāvājuma:

screen 5

Hibrīds

rav4h

Kādu dienu, stāvot rindā uz CSDD izplūdes gāzu testu, pār mani nāca atklāsme. Automašīna, ar kuru es braucu, konstanti kūpina kaitīgus, melnus dūmus. Sapratu, ka tā vairs nevēlos turpināt, kaut vai tikai sirdsapziņas pēc.

Sāku apsvērt variantus. Noteikti vairs negribēju dīzeļa motora auto, jo, neskatoties uz mazāko degvielas patēriņu, izmešu dīzelim ir vairāk kā benzīnam, papildus CO2 nāk klāt NOx un citas kaitīgas vielas. Turklāt, sekojot VW skandālam ar dīzeļu emisiju krāpšanos, vēl vairāk sāka nepatikt dīzeļu dzinēji un VAG koncerna automašīnas. Ja neskaita to, gribēju klusu auto, kurš momentā uzsilst un kuru viegli piedarbināt lielā aukstumā.

Tā kā dzīvoju dzīvoklī, kur līdz automašīnai ir prāvs gabals, elektro auto pagaidām nav reāli. Tesla protams ir foršs brends, taču tad man vajag māju ar garāžu, kā arī darba vietu ar uzlādes punktu. Nākamā no reālajām kategorijām bija benzīna hibrīdi. Toyota šeit ir pionieris, par to šaubu nav. Papildus populārajam Prius tagad ļoti daduz citu modeļu ir pieejami ar hibrīdmotoriem, taču, tā kā biju pieradis pie lielāka izmēra auto, negribējās upurēt vietu un salona troksni, pārejot uz maziņu Aygo vai Auris. Tāpēc būtībā palika tikai viens variants, jaunais Rav4 hybrid.

Gribēju piebilst, ka, protams, Hibrīdi ir dārgāki. Neviens nepērk hibrīdu, lai ietaupītu naudu. Galu galā, pat pie 30’000km nobraukuma gadā, degviela ir mazākais no izdevumiem. Ja kāds vēlas taupīt naudu, nevajag pirkt hibrīdu, nevajag vispār jaunu auto. Mazlitrāžas otrais Golfs ar dīzeli noteikti izmaksā un patērē mazāk, bet ne par to ir šis stāsts.

Īsti nezinu ko lai raksta par pašu konkrēto modeli vai tā parametriem, varu tikai pateikt, ka esmu ļoti apmierināts. Pagājušas aptuveni 45 dienas un nobraukti jau vairāk par 5000km. Vairāk gribu pastāstīt tieši par pašu hibrīdsistēmu.

Biežākais jautājums ko dzirdu, ir “cik viņš tev ēd”. Jā, agrāk šo aprēķināt bija viegli – pilsētā X un pa šoseju Y. Taču šeit matemātika kļūst sarežģītāka, jo hibrīdsistēmas patēriņš ļoti mainās atkarībā no tā, cik pilna ir baterija. Šis konkrētais auto ir parastais hibrīds, t.i. to nevar uzlādēt pie rozetes. Tas lādējas ripojot, vienmērīgi braucot lielākā ātrumā, kā arī ar īpašiem reģeneratīvās uzlādes ģeneratoriem, kuri tiek lietoti bremzējot. Īstās bremzes praktiski nekad netiek izmantotas, tāpēc tā runā, ka ar mierīgu braukšanu bremžu kluči jāmaina nebūs nekad.

Varu minēt dažus situāciju piemērus, lai redzams kā hibrīdsistēmai ir ar degvielas patēriņu.

  • Ja braucu uz laukiem pa Liepājas šoseju, praktiski visu laiku jābrauc lielākā ātrumā, apdzīvotu vietu ir maz. Galvenokārt tiek lietots benzīns, patēriņš ir ap 6.5L/100.
  • Atgriežoties mājās, baterija ir pilna. Nākamajā rītā ar pilnu bateriju dodos uz darbu. Sastrēgumā braucu gandrīz tikai ar elektrību, patēriņš kādi 3L/100, līdz baterija iztukšojas, jo ilgstoši ar to braukt nevar, kā arī nav situācijas kad to uzlādēt (gari vienmērīga ātruma posmi, vai gari bremzēšanas posmi)
  • Braucot vakarā no darba uz mājām, baterija ir tukša, jo no rīta to iztukšoju. Patēriņš atpakaļ braucienam var būt pat 9-10L/100, bet nu vismaz stāvot stastrēgumā motors netiek darbināts un gaiss netiek lieki piesārņots.
  • Ja pēdējo posmu pirms mājām braucu pa šoseju, vidējais patēriņš atkal nokrīt uz 7L/100
  • Braucu uz Roju, kur, atšķirībā no Liepājas šosejas, pa ceļam ir daudz apdzīvotu vietu. Starp tām, baterija tiek uzlādēta pilnībā, tāpēc visus ciematus izbraucu uz elektrības (starp citu, uz elektrības var braukt līdz pat kādiem 65km/h). Vidējais patēriņš divu stundu braucienā 5L/100.

Kā redzams, šim auto nevar viennozīmīgi pateikt cik patērē pilsētā un cik uz šosejas. Pilsētā mēdz būt 3/7/10 L/100. Viss atkarīgs no tā, vai pirms pilsētas ir bijusi iespēja uzlādēt bateriju un cik ilgs būs brauciens pilsētā, pirms atkal būs šosejas posms, kur uzlādēt bateriju. Ja korķī jābrauc ilgāk par 20 minūtēm, baterija ir tukša un sākas visai augsts benzīna lietojums. Uz šosejas mēdz būt 5 vai 7 L/100, atkarīgs no tā, cik bieži pa ceļam ir iespēja braukt uz elektrības (apdzīvotas vietas).

Vidēji pa visu šo laiku patēriņš ir 6.8L/100, jo pārsvarā sanāk braukt pa pilsētu, kur ir augstāk minētā problēma. Ja baterija būtu par 20% lielāka, viss būtu izcili.

Interesanti ir tas, ka braukt ar hibrīdu ir atšķirīgi. Jāiemācas ilgstoši un maigi bremzēt, lai baterija ātrāk uzlādētos. Tad vēl ir tāds triks kā “pump and glide“, kur strauji jāpaātrinās uz vēlamo ātrumu, tad gāzes pedālis jāatlaiž, jāpiespiež ļoti maigi un tad jāuztur ātrums. Lēzeni paātrināties nozīmē lieku patēriņu. Viss šajā automašīnā ir radīts tā, lai degvielas patēriņa samazināšanu padarītu par spēli, t.s. gamifikācija. Tas ir jautri un es to pilnībā izbaudu, tikai, nojaušu, ka agresīvākie braucēji aiz manis par to mēdz dusmoties.

Kopumā gan palielai automašīnai ar benzīndzinēju, 4×4 piedziņu un 200 zirgspēku jaudu, patēriņš zem 7L tāpat ir forši un ar to esmu ļoti apmierināts. Taču ko esmu sapratis, ka vislielākā bauda braukt ir tieši tajā posmā, kad izmantojas elektrība. Automašinas kustība, dinamika un absolūtais klusums ir ļoti patīkami, tāpēc es ceru, ka pēc šīs automašīnas garantijas laika beigām jau būs pieejama elektro uzlādes infrastruktūra, jo nākamo auto gribēšu vēl vairāk elektrisku kā šo.

Papildināts: Ziemā nāk klāt papildus faktors – aukstums. Kad motors ir auksts, EV (elektro) režīms nevēlas slēgties iekšā, pat ja baterija ir pilna. Tas protams palielina patēriņu. Cik zinu tad arī Start+Stop sistēmas parastajās mašīnās uzvedas līdzīgi, tāpēc tas nav tīri hibrīda trūkums.

Ķiveres

Esmu pamanījis, ka visai daudz velosipēdistu ir izteikti noraidoši pret ķiveru lietošanu ikdienas braukšanā. Daži argumentē ar to, ka pareizi iekārtotā pilsētā nebūtu jābūt nepieciešamībai valkāt ķiveri, citi atkal ir skeptiski pret to, vai ķivere vispār var palīdzēt, ja tevi nones simts kilometros stundā lidojoša metāla kaste (automašīna).

Arī es ilgus gadus nevalkāju ķiveri, taču, kad vairākas reizes nācās saskarties ar situācijām, kur ķivere būtu glābusi no galvas traumām, pārkāpu aizspriedumiem un tagad bez ķiveres nebraucu itin nekur.

Patiesība ir tāda, ka Rīga šobrīd nav gājējiem un velosipēdiem draudzīga un ir naivi cerēt, ka drīz tāda kļūs. Automašīnai nav jābrauc ar 90km/h lai tevi nobrauktu, pietiek ar pēkšņi atvērtām durvīm, kurās tu ielidosi savā velosipēdista ātrumā, pārsitot pieri vai salaužot rokas. Man piemēram ir gadījies krist uz Čaka ielas, vienkārši plakaniski uz asfalta — mani pat nenotrieca. Pārsitu galvu tā, ka iztecēja kāds litrs asiņu. Ķivere mani būtu pasargājusi.

Kas vēl interesanti, daudzi piesauc statistiku, kur ķiveru valkātāji biežāk cieš traumas kā ķiveru nevalkātāji. Tam ir gluži vienkāršs skaidrojums. Ķiveres parasti lieto tie, kas brauc pa ielām un šosejām, sportisti un tādi, kuri brauc daudz. Tiem, protams, ir lielāks risks nokļūt avārijas situācijās, turpretī tie, kuri brauc bez ķiverēm ir svētdienas braucēji vai tādi, kas brauc pārsimt metrus no mājas līdz parkam.

Ja ķivere ir viegla un ērta, pie tās pierod un to nejūt. Galu galā, ķiveres lietošana noteikti ir vismaz tik pat droša kā nevalkāšana, vai drošāka. Tad kāpēc ne?