Antropogēnā slodze

Līču – Laņģu klintis ir ap kilometru gara klinšaina smilšakmens krauja Gaujas senlejas kreisajā krastā. Šeit paši agrāk nebijām bijuši, taču no daudziem paziņām biju dzirdējis, ka šis ir labs pārgājienu maršruts. Kad pirms gada DAP izbūvēja šeit informācijas stendus un norādes, lai virzītu apmeklētājus pa konkrētāku maršrutu, no vairākiem cilvēkiem dzirdēju tādus kā neapmierinātus komentārus, ka viņu slepenais un nepieradinātais maršruts ir pārvērts par tūrisma objektu.

Taču interesanti, par šo vietu biju dzirdējis vairāk nekā par jebkuru pārgājienu maršrutu Latvijā un esmu drošs, ka pilnīgi visi man pazīstamie cilvēki, kuri kaut kādā veidā nodarbojas ar staigāšanu pie dabas, bija šeit bijuši vienu vai vairākas reizes. Un visi kā viens to uzskatīja par savu, slepeno, nepieradināto maršrutu, kuru “grūti atrast” un kuru reti kurais zin.

Tā kā paši ar ģimeni veidojam Dodies.lv dabas taku karti, kur liekam iekšā principā tikai marķētos maršrutus, visai labi zinu, ka gandrīz neviena no marķētajām takām (izņemot Ķemeru laipas, Cenas tīreli un tādus plaši zināmus objektus) nav apmeklēta tādā apjomā kā šīs visu mīlētās Līču-Laņģu klintis. Liela daļa no purva laipām redz uz rokas pirkstiem saskaitāmus apmeklētājus gada laikā.

Jokaini, ka visi bija pārliecināti, ka Līču objekts ir maz pazīstams, taču nekas par to neliecina. Geocaching.com jau 2008. gadā izlikto slēpni ir atraduši 270 cilvēki, absolūti lielākā daļa tieši pirms infrastruktūras izveides. Apskatot bildes, redzams, ka grupas turp devās pat ar velosipēdiem. Klinšu sienās redzami ieskrāpēti apmeklētāju vārdi ar datumiem kas sniedzas simtiem gadu pagātnē, taču daudzi ir no pēdējiem gadiem. Un tad, kad paši beidzot bijām šeit bijuši, sociālajos tīklos saņēmu vēl veselu gūzmu komentāru no pazīstmiem cilvēkiem, par kuriem iepriekš nezināju, ka šeit bijuši, paceļot man pazīstamo apmeklētāju skaitu jau padsmitos.

Staigājot gar smilšakmens atsegumiem, satikām grupu ar cilvēkiem, parunājām, un atkal dzirdējām, ka šis objekts ir pārvērsts no “maz zināma pārgājienu maršruta tūrisma objektā”, jo arī viņi šeit agrāk nākuši katru gadu, viņiem pat bijis savs variants kā apmeklēt visus objektus. Un šos cilvēkus mēs satikām nejauši, meža vidū.

Kurā brīdī tieši šis objekts ir skaitījies maz zināms?

Pēc Google meklētājā atrodamajiem rakstiem, kuri tapuši pirms 2015. gada vidus, ir redzams, ka šis varētu būt tieši viens no populārākajiem ģeoloģiskajiem objektiem Latvijā. Pamēģiniet atrast kādu citu dabas taku un tad salīdziniet ar “Līču Laņģu klintis”.

Ja uz kādu vietu plūst simtiem cilvēku, nav iespējams cerēt, ka daba netiks sagrauta un iznīcināta. Ir tikai divi veidi kā pasargāt objektu no nomīdīšanas — sēta, vai plūsmas virzīšana.

Neviens trepītes un norādes nelika aiz ļauna prāta. DAP mājaslapā ir atrodams pētījums ar pamatojumiem, kāpēc “antropogēnās slodzes mazināšana” bija akūti nepieciešama, attēli parāda izmīdītas sūnas, bojātas klintis, pārdubļotas takas.

Lai gan tās ir grūti sasniedzamas (relatīvi patālu no autoceļa Cēsis – Valmiera) tas ir dabas tūristu apmeklēts dabas objekts. Tā kā līdz šim tas nav labiekārtots, klintis un avotainās vietas ļoti cieš no nobradāšanas (36., 37.attēls). Ziemojošie sikspārņi tiek traucēti ziemošanas laikā. Vēl viens negatīvais aspekts, kā norāda Anete Apsīte, ir slēpņošanas spēles

Dabas infrastruktūra tiek veidota tad, kad vairs nav iespējams kontrolēt apmeklētāju daudzumu citos veidos. Izvietojot norādes un tiltiņus, apmeklētāji tiek virzīti konkrētā maršrutā un nost no trauslākajiem dabas objektiem.

Ir naivi cerēt, ka visu mīlēts pārgājiena objekts mūžīgi paliks slepens un neskarts. Apmeklētāju slodzes mazināšanas pasākumus veic tikai tad, kad jau vairs nav citu variantu un apmeklējums ir audzis. Vieta ir skaista un jaunais maršruts ir loģisks, patīkams un neuzmācīgi iekārtots. Dažās vietās ir kāpnītes, pāri upēm ir tiltiņi, taču tas arī principā viss. Es uzskatu, ka pie šādas popularitātes iekārtošana bija nepieciešama un tas ir izdarīts pietiekami neuzmācīgi, lai netraucētu skaistās vietas izbaudīšanu, tajā pat laikā neliekot nobrucināt klintis un nebojājot dabu.

Vai vajag radītāju

Neesmu nekāds lielais spēļu spēlētājs, taču reizēm, kādu reizi mēnesī kaut ko gribas uzspēlēt, tāpēc man ir PlayStation 4 ar kādām desmit spēlēm. Nesen iznākusi daudzu ilgi gaidīta spēle No Mans Sky, par kuru visiem bija lielākas cerības kā izstrādātāji spēja realizēt. Angliski to sauc “hype”, bet neesmu drošs vai ir kāds līdzīgs vārds latviešu valodā. Spēli nopircis vēl neesmu, uzmanīgi vēroju citu reakcijas, taču viena lieta šķita tik uzkrītoša, ka gribēju par to ierakstīt šeit.

Un tam pat īsti nav sakara ar spēlēm. Tas drīzāk ir par cilvēka psihi.

cbf63e0c-dec4-41d1-9ef0-7d3002fc5230-2060x1166

Redziet, No Mans Sky ir spēle, kuras pasaule nav cilvēka (izstrādātāju) radīta. Tā risinās kosmosā, kur ir planētas, galaktikas, asteroīdi. Visas vietas, kuras iespējams apmeklēt, ir veidojis gudrs algoritms, matemātiskas formulas. Ir izveidots tāds kā vienkāršotais fizikas likumu kopums un pēc tā tad arī “rodas” visas planētas, kuras ir iespējams apmeklēt (un to esot 1 ar 18 nullēm).

Daudziem šis liekas liels trūkums. Te nav radītāja, neviens nav ar rokām pielabojis vidi, izveidojis konkrētās alas un ezerus, nav 3D programmatūrā pieslīpējis kur stāvēs koku puduris un kur tecēs upe. Viss ir veidojies tāda kā “lielā sprādziena” rezultātā, balstoties uz noteiktiem likumiem un formulām un …

… ha! Kaut kas dzirdēts, vai ne? Šis jautājums laikam ir saistīts ar cilvēka pasaules uztveri kā tādu. Arī reālajā pasaulē daudziem nav pieņemama pasaule, kurā nav konkrēta radītāja un nekas nav īpaši tev nolikts konkrētā vietā. Procedurālā radīšana ir tas pats, ko tu redzi sev apkārt. Tāpēc jau arī var saprast šīs atšķirīgās reakcijas un dalītās domas par šādu pieeju spēles veidošanā. Šie paši konflikti mums ir arī ārā aiz loga.

Netflix Latvia

Netflix ir serviss, kas piedāvā skatīties filmas un seriālus legālā veidā. Nesen Netflix no ASV ekskluzīva pakalpojuma kļuva par starptautisku un ir pieejams arī Latvijas iedzīvotājiem par aptueni desmit eiro mēnesī. Uzreiz gan noskaidrojās, ka Latvijā piedāvāto seriālu un filmu katalogs ir mazāks kā citās valstīs, taču tā, ka gluži nebūtu ko skatīties nav. Uzreiz varu pateikt priekšā, ka Netflix ļoti strikti kontrolē jebkādas metodes izlikties par ASV iedzīvotāju un raksta tapšanas brīdī nav nevienas metodes kā šo kontroli apiet.

Zinu, ka ir daži lieliski seriāli, kurus neesmu iekļāvis, taču tas vairāk gaumes dēļ. Te mani personīgie ieteikumi lieliskiem seriāliem no Netflix Latvia piedāvājuma:

screen 5

Hibrīds

rav4h

Kādu dienu, stāvot rindā uz CSDD izplūdes gāzu testu, pār mani nāca atklāsme. Automašīna, ar kuru es braucu, konstanti kūpina kaitīgus, melnus dūmus. Sapratu, ka tā vairs nevēlos turpināt, kaut vai tikai sirdsapziņas pēc.

Sāku apsvērt variantus. Noteikti vairs negribēju dīzeļa motora auto, jo, neskatoties uz mazāko degvielas patēriņu, izmešu dīzelim ir vairāk kā benzīnam, papildus CO2 nāk klāt NOx un citas kaitīgas vielas. Turklāt, sekojot VW skandālam ar dīzeļu emisiju krāpšanos, vēl vairāk sāka nepatikt dīzeļu dzinēji un VAG koncerna automašīnas.

Tā kā dzīvoju dzīvoklī, kur līdz automašīnai ir prāvs gabals, elektro auto pagaidām nav reāli. Tesla protams ir foršs brends, taču tad man vajag māju ar garāžu, kā arī darba vietu ar uzlādes punktu. Nākamā no reālajām kategorijām bija benzīna hibrīdi. Toyota šeit ir pionieris, par to šaubu nav. Papildus populārajam Prius tagad ļoti daduz citu modeļu ir pieejami ar hibrīdmotoriem, taču, tā kā biju pieradis pie lielāka izmēra auto, negribējās upurēt vietu un salona troksni, pārejot uz maziņu Aygo vai Auris. Tāpēc būtībā palika tikai viens variants, jaunais Rav4 hybrid.

Īsti nezinu ko lai raksta par pašu konkrēto modeli vai tā parametriem, varu tikai pateikt, ka esmu ļoti apmierināts. Pagājušas aptuveni 45 dienas un nobraukti jau vairāk par 5000km. Vairāk gribu pastāstīt tieši par pašu hibrīdsistēmu.

Biežākais jautājums ko dzirdu, ir “cik viņš tev ēd”. Jā, agrāk šo aprēķināt bija viegli – pilsētā X un pa šoseju Y. Taču šeit matemātika kļūst sarežģītāka, jo hibrīdsistēmas patēriņš ļoti mainās atkarībā no tā, cik pilna ir baterija. Šis konkrētais auto ir parastais hibrīds, t.i. to nevar uzlādēt pie rozetes. Tas lādējas ripojot, vienmērīgi braucot lielākā ātrumā, kā arī ar īpašiem reģeneratīvās uzlādes ģeneratoriem, kuri tiek lietoti bremzējot. Īstās bremzes praktiski nekad netiek izmantotas, tāpēc tā runā, ka ar mierīgu braukšanu bremžu kluči jāmaina nebūs nekad.

Varu minēt dažus situāciju piemērus, lai redzams kā hibrīdsistēmai ir ar degvielas patēriņu.

  • Ja braucu uz laukiem pa Liepājas šoseju, praktiski visu laiku jābrauc lielākā ātrumā, apdzīvotu vietu ir maz. Galvenokārt tiek lietots benzīns, patēriņš ir ap 6.5L/100.
  • Atgriežoties mājās, baterija ir pilna. Nākamajā rītā ar pilnu bateriju dodos uz darbu. Sastrēgumā braucu gandrīz tikai ar elektrību, patēriņš kādi 3L/100, līdz baterija iztukšojas, jo ilgstoši ar to braukt nevar, kā arī nav situācijas kad to uzlādēt (gari vienmērīga ātruma posmi, vai gari bremzēšanas posmi)
  • Braucot vakarā no darba uz mājām, baterija ir tukša, jo no rīta to iztukšoju. Patēriņš atpakaļ braucienam var būt pat 9-10L/100, bet nu vismaz stāvot stastrēgumā motors netiek darbināts un gaiss netiek lieki piesārņots.
  • Ja pēdējo posmu pirms mājām braucu pa šoseju, vidējais patēriņš atkal nokrīt uz 7L/100
  • Braucu uz Roju, kur, atšķirībā no Liepājas šosejas, pa ceļam ir daudz apdzīvotu vietu. Starp tām, baterija tiek uzlādēta pilnībā, tāpēc visus ciematus izbraucu uz elektrības (starp citu, uz elektrības var braukt līdz pat kādiem 65km/h). Vidējais patēriņš divu stundu braucienā 5L/100.

Kā redzams, šim auto nevar viennozīmīgi pateikt cik patērē pilsētā un cik uz šosejas. Pilsētā mēdz būt 3/7/10 L/100. Viss atkarīgs no tā, vai pirms pilsētas ir bijusi iespēja uzlādēt bateriju un cik ilgs būs brauciens pilsētā, pirms atkal būs šosejas posms, kur uzlādēt bateriju. Ja korķī jābrauc ilgāk par 20 minūtēm, baterija ir tukša un sākas visai augsts benzīna lietojums. Uz šosejas mēdz būt 5 vai 7 L/100, atkarīgs no tā, cik bieži pa ceļam ir iespēja braukt uz elektrības (apdzīvotas vietas).

Vidēji pa visu šo laiku patēriņš ir 6.8L/100, jo pārsvarā sanāk braukt pa pilsētu, kur ir augstāk minētā problēma. Ja baterija būtu par 20% lielāka, viss būtu izcili.

Interesanti ir tas, ka braukt ar hibrīdu ir atšķirīgi. Jāiemācas ilgstoši un maigi bremzēt, lai baterija ātrāk uzlādētos. Tad vēl ir tāds triks kā “pump and glide“, kur strauji jāpaātrinās uz vēlamo ātrumu, tad gāzes pedālis jāatlaiž, jāpiespiež ļoti maigi un tad jāuztur ātrums. Lēzeni paātrināties nozīmē lieku patēriņu. Viss šajā automašīnā ir radīts tā, lai degvielas patēriņa samazināšanu padarītu par spēli, t.s. gamifikācija. Tas ir jautri un es to pilnībā izbaudu, tikai, nojaušu, ka agresīvākie braucēji aiz manis par to mēdz dusmoties.

Kopumā gan palielai automašīnai ar benzīndzinēju, 4×4 piedziņu un 200 zirgspēku jaudu, patēriņš zem 7L tāpat ir forši un ar to esmu ļoti apmierināts. Taču ko esmu sapratis, ka vislielākā bauda braukt ir tieši tajā posmā, kad izmantojas elektrība. Automašinas kustība, dinamika un absolūtais klusums ir ļoti patīkami, tāpēc es ceru, ka pēc šīs automašīnas garantijas laika beigām jau būs pieejama elektro uzlādes infrastruktūra, jo nākamo auto gribēšu vēl vairāk elektrisku kā šo.

Ķiveres

Esmu pamanījis, ka visai daudz velosipēdistu ir izteikti noraidoši pret ķiveru lietošanu ikdienas braukšanā. Daži argumentē ar to, ka pareizi iekārtotā pilsētā nebūtu jābūt nepieciešamībai valkāt ķiveri, citi atkal ir skeptiski pret to, vai ķivere vispār var palīdzēt, ja tevi nones simts kilometros stundā lidojoša metāla kaste (automašīna).

Arī es ilgus gadus nevalkāju ķiveri, taču, kad vairākas reizes nācās saskarties ar situācijām, kur ķivere būtu glābusi no galvas traumām, pārkāpu aizspriedumiem un tagad bez ķiveres nebraucu itin nekur.

Patiesība ir tāda, ka Rīga šobrīd nav gājējiem un velosipēdiem draudzīga un ir naivi cerēt, ka drīz tāda kļūs. Automašīnai nav jābrauc ar 90km/h lai tevi nobrauktu, pietiek ar pēkšņi atvērtām durvīm, kurās tu ielidosi savā velosipēdista ātrumā, pārsitot pieri vai salaužot rokas. Man piemēram ir gadījies krist uz Čaka ielas, vienkārši plakaniski uz asfalta — mani pat nenotrieca. Pārsitu galvu tā, ka iztecēja kāds litrs asiņu. Ķivere mani būtu pasargājusi.

Kas vēl interesanti, daudzi piesauc statistiku, kur ķiveru valkātāji biežāk cieš traumas kā ķiveru nevalkātāji. Tam ir gluži vienkāršs skaidrojums. Ķiveres parasti lieto tie, kas brauc pa ielām un šosejām, sportisti un tādi, kuri brauc daudz. Tiem, protams, ir lielāks risks nokļūt avārijas situācijās, turpretī tie, kuri brauc bez ķiverēm ir svētdienas braucēji vai tādi, kas brauc pārsimt metrus no mājas līdz parkam.

Ja ķivere ir viegla un ērta, pie tās pierod un to nejūt. Galu galā, ķiveres lietošana noteikti ir vismaz tik pat droša kā nevalkāšana, vai drošāka. Tad kāpēc ne?

Ceļotprieks

Dīvaini, taču līdz aptuveni 23 gadu vecumam man nebija nekādas īpašas vēlmes ceļot. Biju ieņēmis prātā domu sākumā apceļot Latviju, tāpēc daudz braucām ar velosipēdiem, vēlāk ar auto, īpaši no Latvijas neizbraucot. Darbā biju bijis dažos komandējumos jau iepriekš, taču tā pa īstam asinis uzsita brauciens uz Singapūru 2006. gadā, kad sapratu, ka pasaule ir liela un interesanta, un ka beidzot ir pienācis laiks to izpētīt.

Protams, grūti būtu realizēt tik daudz braucienus tikai atvaļinājumu laikā, liela daļa ir komandējumi, kuros gan parasti ir arī dažas brīvas dienas lai apskatītu tuvāko apkārtni, vai pat aizbrauktu kaut kur uz laukiem.

Tā kā esmu sasniedzis tādu kā jubilejas skaitli, nolēmu uzrakstīt dažus vārdus par katru no valstīm (vai drīzāk teritorijām, zinu, ka divas nav valstis) kurās esmu bijis. Dažās esmu bijis daudz reižu, tāpēc bija grūti izdomāt ko konkrētu, tad nu iekļāvu pirmo kas ienāca prātā. Tās ir nejaušas domas, tie nav ne labākie, ne sliktākie mirkļi, tikai veltījums, vai pateicība katram no ceļojumiem, kuros man tik ļoti ir palaimējies piedalīties.

Argentīnā es braucu ar pasaules vecāko metro un skatījos pavisam trakas tango dejas šaurās ieliņās. Austrālijā ēdu “pasaules garšīgāko pīrāgu”, samīļoju Koalu un vēroju saulrietu zelta krastā. Austrijā man sveša tante uzdāvināja džemperi, kurš man ir vēl šodien. Beļģijā es meklēju filmā redzētu torni, taču atradu pasaulē garšīgākos kartupelīšus. Brazīlijā es redzēju pilnīgi trakus Olodum bundziniekus un okeānā peldēju gan saulrietā, gan saullēktā. Bulgārijā mani cienāja ar Tarator dzērienu un es naktī meklēju kastītes netālu no Policijas patruļas. Kambodžā mēs peldējāmies baseinā uz jumta, salijām Ankoras templī un gandrīz nejauši izņēmu no bankomāta 800’000USD. Ķīnā ar vilcienu vienā virzienā braucu piecas stundas, pretējā – vienu stundu. Kolumbijā saplīsa taksometrs, paziņas aplaupīja un mēs nelegāli ielauzāmies svešā hotelī un izmantojām baseinu. Čehijā Pilzenes pagrabā nogaršoju pasaules garšīgāko alu no gigantiskas koka mucas. Vācijā dzīvoju dzīvoklī pie ebreju-ukraiņu tantes ar kuru sarunājos vāciski. Ekvadorā braucu pārbāztā autobusā, uz kuru aizveda nejauši sastapts vīrietis, kurš mums izmaksāja biļetes. Ēģiptē braucu gan ar kamieļiem, gan džipiem. Spānijā bija tik karsti, ka uz lieliskām tapām uzdzērām daudz alu un gandrīz neatradām ceļu uz hoteli. Igaunijā uzkāpu Munameģī un dažos citos kalnos. Somijā iegāju īstā somu pirtī. Francijā noberzu pēdas un tāpēc dienā izbraucu ar desmit velosipēdiem. Lielbritānijā apēdu pasaulē dārgāko snikers un tad apmaldījos privātmāju rajonā. Gibraltārā šķērsoju aktīvas lidostas skrejceļu. Honkongā piedzīvoju Blade Runner pilsētas panorāmu realitātē. Horvātijā nesaslimu ar vēdergripu, bet izpeldējos akvaparkā. Ungārijā nakšņoju dīvainā padomju stila kempingā ar simtiem vietu, pēc tam šķērsojām valsti pa kvalitatīvāko šoseju kādu nācies redzēt. Indonēzijā apstaigāju vulkāna krātera malu. Indijā, līdzīgi kā filmās, skrēju pakaļ vilcienam, līdz mani ierāva vagonā. Itālijā dzēru vīnu uz terases, izbaudot saulrietu. Japānā vienu reizi nakšņoju simtgadīgā namā, otru reizi nakšņoju simtgadīgā graustā. Laosā kāpu kalnā un ēdu bumbai līdzīgu gurķi, kuru nerunīgs džeks iznesa no meža. Lietuvā nopirku savu pirmo fotoaparātu. Latvijā dzimu un augu. Marokā klepoju no dūmiem, kas radās sadegot desmitiem aunu galvu. Meksikā gāju tur kur neļāva, bet izdzīvoju. Mjanmā kratījos smagās mašīnas kravas kastē, lai nokļūtu pie simtiem gadus zeltīta akmens. Nīderlandē skaistā puķu tirgū ēdu ņammīgas vafeles. Nigērijā gulēju cietā gultā, redzēju melnu Maiklu Džeksonu un ar rokām ēdu metrīgu zivi. Peru redzēju zombiju gājienu. Filipīnās nogriezu matus par vienu eiro. Polijā nopirku skapi. Portugālē atradu sāls baseinus. Rumānijā izbraukāju gan pa romiešu, gan komunistu ceļu. Singapūrā iemīlējos Āzijā un bēgu no krāpniekiem. San Marino iekļuvu krusā. Serbijā divas reizes braucu uz Nowy Sad, jo nakšņoju paradīzes dārzā. Slovākijā dzīvoju deviņstāvenē un secināju, ka filmā viss bija pareizi. Zviedrijā apmaldījos perfektu ikea namiņu rajonā. Šveicē neredzēju nevienu kalnu, jo bija migla. Taizemē ar velosipēdu izbraukāju laukus un Nora dabūja saules dūrienu. Turcijā pa šosejas vidu gāju uz pilsētu un kāpu stāvā pilsētas mūrī skatīties saulrietu. Ukrainā ēdu Banošu un stīvējos ar autoservisa darbinieku. Amerikā redzēju līdz šim skaistāko dabu.  Vjetnamā iemācījos braukt ar motorolleri un uzkāpu kalnā nesatiekot nevienu tūristu.

Ko likt mugursomā

Ceļot var dažādi, ar koferiem, ar tūrisma grupām, ar auto, ar stopiem. Mēs biežāk ceļojam ar sabiedrisko transportu un mantas nesam mugursomās. Šeit došu mazu piemēru, ko ņemt līdzi ar mugursomām dodoties uz kādu siltu Āzijas valsti.

Sākumā mums bija parastās pārgājienu tipa mugursomas, kurās mantas jāstūķē līmeņos no augšas, bet tagad izmēģinam tādas, kuras atveras no priekšas, dodot piekļuvi visām mantām uzreiz. Šīs itkā ir praktiskākas, taču pārgājienu somas bija ērtākas staigājot.

Ko likt iekšā, braucot no Latvijas uz tālām zemēm? Ne ko daudz, jo lielu daļu varēs iegādāties pēc vajadzības. Svarīgākās lietas, kuras paņemt jau no mājām:

  • Kredītkarte un žūknsītis vietējās naudas, sadalīts pa somām
  • Pase
  • Telefons un lādētājs
  • Fotoaparāts un lādētājs
  • Trīs t-krekli un šortas
  • Maisiņš ar ārkārtas situācijas zālēm (sorbex, ibuprofēns, varbūt antibiotiku kurss)
  • Nelielu dienas somu, kuru izmantosi, kad būsi bāzējies viesnīcā. Tajā var ielikt ūdeni, fotoaparātu, maku. Mūsu Osprey Farpoint tāda dienas soma ir integrēta.

Garās bikses un džemperis/mikroflīss ar lietus jaku būs mugurā, īpaši, ja izbraucot no Latvijas laiks šeit nav jauks. Lietus jaku pēc tam var iestūķēt somā. Vairāk t-kreklus var nopirkt uz vietas, jo ārpus Eiropas tie parasti maksā 3-5$ un ir forši nopirkt kaut ko ar vietējo simboliku (tikai ne “es piedzēros Bombejā” vai tamlīdzīgus). Vienmēr kreklus un zeķes var izmazgāt, priekš kam katru dienu jaunu? Citas zāles vienmēr var dabūt uz vietas, ja vienīgi tiešām netaisies viens iet džungļos uz vairākām dienām. Nebraucot pārgājienā, iesaku neņemt zābakus, bet tikai zandales vai iešļūcenes. Labi, var paņemt zemās kedas, ja nav silts laiks.

Siltām zemēm noderēs arī cepurīte, kuru ver uzreiz arī vilkt galvā, tāpat peldētājiem varētu noderēt plāns un kompakts dvielis (un galu galā, dvielis taču esot svarīgākais ceļotāja inventārs) .

Paliekot maza budžeta Āzijas viesnīciņās jāatceras, ka šampūnus tur nedala, tāpēc var noderēt maza pudelīte šampūna, kā arī, protams, zobu pasta un birste.  Saules krēmi un odu līdzekļi tālajās valstīs būs labāki un lētāki, jo pie mums nemēdz būt ne malārijas odu, ne dedzinošas saules.

Galvenais atcerēties to, ka visu, ko nepaņemsi, nebūs jānes, taču vajadzības gadījumā varēs nopirkt. Šis īpaši strādā Āzijā, kur tāpat viss ir lēts un veikali ir visur, arī lauku ciematos.

Īpašais ēdiens lidojot

Neskatoties uz to, ka Aviokompānijas bieži lielās ar savu īpašo ēdienu lidojuma laikā, realitāte ir tāda, ka ēdiens lidmašīnā vienmēr ir diezgan drausmīgs. Ir gan tā, ka pastāv neliela kontroles iespēja, kur bez maksas ir iespējams norādīt cita veida ēdienu, kurš gan arī ir tik pat briesmīgs, taču vismaz atšķirīgs.

Continue reading

Kuru aviolīniju izvēlēties

Kaut kur lidot tuvajos maršrutos var vienalga ar ko, jo parasti lidojumi Eiropas mērogos nav garāki par autobusa braucienu uz Gulbeni. Taču ja jālido septiņas vai divpadsmit stundas, gribas lielāku komfortu un patīkamu lielu ekrānu uz kura skatīties filmas. Piemēram, jaunais Finnair Airbuss solās būt lielisks:

Bieži esmu dzirdējis viedokļus, ka, piemēram, Lufthansa ir labāka par Finnair, vai KLM ir labāks par Airfrance un tamlīdzīgi. Patiesībā viss ir atkarīgs no veiksmes, biļetes cenas un maršruta. Esmu lidzojis ar desmitiem dažādu aviolīniju un varu labi salīdzināt, ka Finnair uz Bangkoku parasti lido ar sen nemainītu, vecu salonu, taču uz Honkongu ar jaunu, lieliem ekrāniem, ērtākiem krēsliem. AirFrance mēdz būt izcils multimediju centrs ar USB lādētāju, taču mēdz gadīties arī šādas šausmas, ar pelnutrauku apakšā (bilde tapusi pirms dažām dienām): 

Ir tā, ka dažādos maršrutos mēdz lidot dažādas lidmašīnas. Visas aviokompānijas garajos reisos ir puslīdz vienādas, ja izvelk vidējo. Uz Bogotu gan KLM, gan AirFrance bija drausmīgi vecs salons, taču uz citiem maršrutiem šīs abas ir bijušas ar pilnīgi jauniem saloniem un lieliem ekrāniem. 

Laicīgi noteikt ar kādu krēslu rēķināties ir ļoti grūti, jo zināms ir tikai lidmašīnas modelis un tās sēdvietu izvietojums, taču par multimediju centra versiju nekādu garantiju nav. Dažreiz indikators var būt lielākā cena, taču konkrēti zināt nevar nekad, lidmašīnas taču mēdz arī aizvietot. 

Tāpēc beigās varu tikai atkārtot – visas populārākās aviokompānijas ir puslīdz vienādas, ja izvelk vidējo starp dažādiem maršrutiem. Finnair, KLM, Airfrance, Lufthansa – katrai gadās kāda pabriesmīga lidmašīna kādā konkrētā maršrutā vai datumā. 

P.S.: Parēķināju, ka šobrīd esmu lidojis ar šādām ~27 aviokompānijām, ir ko salīdzināt: KLM, Air France, Finnair, FlyBe, American Airlines, British Airways, Lufthansa, Air Baltic, Latcharter, Martinair, LOT, Czech Airlines, Garuda, Ryanair, Cathay Pacific, Virgin Blue, TAM airlines, Avianca, Austrian, Aeromexico, United Airlines, Delta, Airasia, Vietnam Airlines, Philippines Airlines, AeroGol.